DanceRadio.lv: our music - your party

- Tavā biogrāfijā teikts, ka Tu pārcēlies uz Maskavu 1993.gadā, kur sāki strādāt klubā „LSDance”, bet pirms tam dzīvoji Sanktpēterburgā. Vai Tava aizraušanās ar elektronisko mūziku aizsākās tad – Maskavā, vai ātrāk?
- Nē, protams, ka ātrāk. Tas notika Pēterburgā, laikā, kuru dēvēja par Fontanka 145, tagad tā jau ir vēsture. Draugu ballītēs Fontankā es nespēlēju, bet biju šo pasākumu dalībnieks – dejotājs un mūzikas cienītājs. Var teikt, ka visa Krievijas reiva kustība ir dzimusi manā laikā. Bet pats biju entuziasts, draudzējos ar Pēterburgas māksliniekiem. Westbam, kuru Latvijā arī ļoti mīl, zina un ciena, jau tajā laikā dāvināja Low Spirit plates Pēterburgas māksliniekiem, bet 90-tajos tās, iespējams, bija visinteresantākās emocijas – tas viss nokļuva manās kasetēs. Es braukāju pie Petljuras, lai spēlētu kasešu ballītes Maskavā, un kļuvu par cilvēku, kurš saprata tā laikā pat ne elektroniku, bet jauno mūziku, kas parādījās 90-tajos.

- Tu uzminēji manu nākamo jautājumu par Pēterburgu un Fontanku... Laikam Tev rokās ir bijusi Andreja Haasa grāmata „Laimes korporācija”.
- Tu zini, es neesmu to lasījis, man rokās un acīs pats Andrjuha ir trāpījies (smejas). Bet lasīt man kaut kā nav interesanti, es lieliski visu atceros - bija labi laiki. Nesen vasarā viens no cilvēkiem, Andrejs Medvedevs, kuram bija tieša saikne ar visur pazīstamo plakātu un flajeru Gagarin-party, kas, starp citu, ir Andreja Haasa grāmatas vāka noformējumā, diemžēl no mums aizgāja. Pagājušās nedēļas nogalē es apmeklēju izstādi Pēterburgā, kas veltīta viņa piemiņai.... Tā vai citādi, laiki atgriežas, piemēram, izstādē tika rādīti to laiku video: tajā pašā Gagarin-party bija kosmonauti un viņu vidū Grečko, kaut kādi pavisam negaidīti cilvēki priekš tiem laikiem! Ballītēm tajā laikā bija lieli mērķi, līdzekļi un intereses absolūti dažādu līmeņu un paaudžu cilvēku vidū, kuri dzīvoja Maskavā un Sanktpēterburgā.



- Tajā laikā, 1990-tajos, kāda žanra bija tavs muzikālais stils?
- Principā es esmu kritisks un „visu ēdošs” cilvēks, kurš sevi nekad nav ierobežojis. Piemēram, ja Londonā pirku plates, tad vispirms izvēlējos to, kas patīk, bet pēc tam domāju kā to spēlēt. Tāpēc manos setos var atskanēt pavisam negaidītas lietas. Ja runājam par kopējo enerģētiku, kas laužas no manis, tad droši vien es esmu tough dīdžejs, tas ir, man ir savs diezgan neatlaidīgs skanējums, vai tas būtu breakbeat, techno vai pat tech-house plus eksperimenti – bet tas vairāk noise un kaut kādās eksperimentālās lietās. 90-tajos man patika viss, bet, protams, es vienmēr esmu bijis techno piekritējs.

- Par zīmīgu notikumu 1990-tajos kļuva žurnāls „Ptjuč”, ar tā klātbūtni Rīgā notika pasākumi, kuru galvenā zvaigzne bija Ivans Salmaksovs, un pārsvarā tajos skanēja bezkompromisu techno. Tu cieši kopā strādāji ar projektu un varbūt zini, un vari iedomāties, kāpēc šis veiksmīgais iesākums beidzās?
- Labās lietas kā likums beidzas ātrāk nekā sliktās un neinteresantās, kuras kā reiz var vilkties gadiem. Bet labās, kā saka, aizdegas, spilgti uzplaiksnī un pietiekoši ātri nodziest – man vismaz tā liekas. Jebkurā gadījumā projekts „Ptjuč” kā klubs sevi izdzīvoja diezgan ātri. Es nezinu, varbūt tur bija kādi zemūdens akmeņi, bet, manuprāt, cilvēkiem, kuri ar to nodarbojās un vadīja tā finansiālo pusi, tas palika neinteresants. Pēc tam tas pārgāja uz žurnālu, bet vēlāk arī žurnāls beidza savu eksistenci. Gribi vai nē, bet vide un cilvēki, kuri ienāk mūzikā mainās: un it kā vis ir tas pats, tikai cits nosaukums, bet visu laiku nedaudz novirza uz perifēriju. Tāpēc es redzu tikai ieguvumu tam, ka žurnāls un klubs „Ptjuč” tika slēgts diezgan ātri: tie nebūtu 90-to gadu simboli, ja nodzīvotu līdz mūsdienām.



- Runājot par izmaiņām... Elektroniskā mūzika, kas ir dabīgi, ir manījusies kopš 1990-tajiem. Kardināli ir mainījusies publikas attieksme pret to kā parādību: lielākā daļa no elpu aizturējušiem klausītājiem ir pārvērtušies par patērētājiem. Vai vari tam piekrist, kā arī, kāds pēc tavām domām ir šo izmaiņu iemesls?
- Kā jau teicu, pēc manām domām, visam jaunajam ir spilgta un īsa dzīve. Es tomēr piekrītu tam, ka gaisā kaut kam jābūt, bet šobrīd no mūzikas ir aizgājusi ideja. Pagājušajā gadsimtā, piemēram, bija rokmūzika, pirms tam rokenrols, bet vēl iepriekš džezs, bija tādi kā viļņi un, iespējams, ka tas patiesībā ir ietekmējies no kosmosa! Tagad mēs slīkstam milzīgā informācijas daudzumā, un es nedomāju, ka labā ir palicis vairāk, bet drīzāk ir palielinājies neinteresantas mūzikas apjoms, un labo ir kļuvis grūtāk meklēt. Mūzikas pieejamība ir tās radīšanas būtībā – milzīgs programmu daudzums, ar kuru palīdzību cilvēks, kurš nemāk spēlēt uz klavierēm vai ģitāras, var radīt skaņdarbus, - datu nesēju nomaiņa, mūzika internetā, mp3, tas viss ir ietekmējis. Bet ir palikušas labas dziesmas, un tas ir pats galvenais! Tādi dīdžeji kā es turpina medības pēc tām.

- Informācijas un mūzikas straumes ar katru dienu palielinās. Šajā sakarā man ir divi jautājumi: vai tev izdodas atrast pietiekoši daudz mūzikas, kas atbilst tavai gaumei, un vai mūzikas atlase neaizņem pārāk daudz laika un spēka?
- Patiesībā tā arī ir – daudz. Ir tāds moments, ka pašlaik es cenšos vairāk koncentrēties uz saviem projektiem. Pēdējos gados man ir bijis diezgan eksperimentāls Egofriend, tagad es vēlos radīt jaunu dejojamo, kas nebūs tieši saistīts ar Compass-Vrubell. Es sevi pieķeru pie domas, un gadās, ka manā gadījumā otršķirīgas lietas uzvar pirmās nepieciešamības problēmas. Es pazaudēju daudz laika tāpēc, ka tērēju vairākas dienas nedēļā, lai noklausītos visu, kas tiek izdots uz vinila, piemēram, Juno vai Beatport (protams, ka ne visu, kas tiek izdots, bet savus tegus un sev zināmo). Bet mūzikas pietiek: atgriezīšos pie tā, ka es esmu diezgan brīva stila cilvēks, un, ja man pietrūkst tech-house, tad uz to brīdi jau ir salasījušies 12 skaņdarbi stundu garam miksam radio šovā, piemēram, skarbā techno stilā vai otrādi - kaut kas ļoti lēns, tāpēc pagaidām sūdzēties nevaru. Ja visu to dari viens, tad domāju, ka tev arī ir pazīstama šī problēma - apmēram izdomā, ko teiksi ēterā, pats ierunā balsi, taisi miksu, atlasi mūziku, pēc tam to visu pārsūti, jā, trūkst lieku roku, gribas kļūt par kaut kādu Šīvu.

- Vai par BBC darbinieku ar daudziem asistentiem...
- Daudz asistentu... Man nepatiks, ja būs tāds sajaukums: ja cilvēks, kas pazīst manu gaumi atlasītu mūziku un es no tās radītu miksu, tas ir nedaudz citādāk. Manas attiecības ar mūziku, paldies Dievam, līdz šim brīdim ir intīmākas, kā varētu likties mūsu konveijeru tehnoloģiju gadsimtā.



- Pilnībā piekrītu tev. Divos tavos klasiskajos miksētajos diskos „Usilok” tu esi apkopojis uz to brīdi interesantākos krievu producentu gabalus. Vai rodas vēlme turpināt sēriju ar jaunu kompilāciju, kas varētu iznākt oficiāli uz kompaktdiska?
- Kā likums tas ir saistīts ar komerciālo piedāvājumu, konkrēti tajos laikos tas bija piedāvājums no leibla Citadel, ar kuru strādāja Moscow Groove Institute un Rafa, Rafaels no Maskavas. Tāpēc pirmsākumā tās nebija manas idejas, man bija interesanti tās attīstīti tieši muzikālā veidā. Protams, ka esmu atvērts tādiem piedāvājumiem. Kas attiecas uz radio šovu, nevar salasīt daudz interesanta Krievijas materiāla. Ja tādi arī ir, kā tas ir bijis ar Kazantip un mana radio šova viesiem no Pēterburgas, leibla Theomatic Records un space disco māksliniekiem An-2, Acos Coolkas un citiem, es dodu priekšroku, lai cilvēki, kuri rada mūziku un leiblus, paši gatavotu retrospektīvus miksus, nevis man jādarbojas ar svešu cilvēku materiāla kompilēšanu. Ar tiem, kuri rada interesantu mūziku izdodas parunāties pa tiešo, viņi parasti ir atvērti cilvēki un tādu mūziķu ir pietiekami. Man vēl joprojām nav sanākusi tāda kompilācija vai stilistisks darbs vismaz stundai, lai to varētu parādīt citiem. Šobrīd es cenšos strādāt ar dažādiem virzieniem: kaut ko ļoti palēnināt vai radīt ļoti skarbu techno. Krievu materiāla nav pietiekoši daudz.




- Tev kā dīdžejam ar ļoti lielu stāžu droši vien ir pagātnes ieraksti, kas iedvesmo arī šodien. Ko atceries kā pirmo?
- Šīm kompozīcijām var veltīt atsevišķu tava ētera laiku, bet pirmais, kas ienāk prātā un vienmēr mani ir pavadījis, ir kompozīcija, kas līdz pat šim brīdim ir pazīstama elektroniskās mūzikas cienītājiem – amerikāņu producenta, viena no galvenajiem novatoriem, Joey Beltram gabals „Energy Flash”. Pasaules gaismu ieraksts ieraudzīja uz vinila Transmat 1990.gadā – tas jau ir 21.gadu atpakaļ – tas labā nozīmē mani satrieca. Tas ir spēcīgs gabals, tajā ir visa tā enerģētika, kuras dēļ mēs vēl joprojām mīlam techno. Kaut gan tagad man pašam liekas, ka par techno mūziku sauc pavisam ne to, kas tā ir patiesībā. Un „Energy Flash” kā reiz ir tas pirmais grēkābols, kurā mēs visi iekodāmies 90-tajos.

- Compass, paldies par īstu mūziku un patiesām emocijām!